III cēliens (Skroderdienas Silmačos)

From Everything Wiki
Jump to navigation Jump to search
0.00
(0 votes)

Template:Header

Trešais cēliens

Piektā bilde.

Silmaču dārzs ar ceriņu un jasmīnu krūmiem. Vienā pusē klēts, otrā istabas durvis ar mazu balkonu.

Pirmais skats

Ieviņa sēd un pin vainagu. Dzied. Kārlēns.

Nr. 12

Par gadskārtu Jānīts nāca, līgo, līgo!
Savu bērnu apraudzīt, līgo, līgo!
Vai tie ēda, vai tie dzēra,
Vai Jānīti daudzināja?

Kārlēns (pabāž galvu ap mājas stūri un sviež Ieviņai ar puķēm). Līgo! (Nozūd.)

Ieviņa. Kas tad tur? Tāds kā! Es jau gan redzēju!

Kārlēns (uznākdams). Es jau arī gribēju lai tu redziVai tad jau tik agri lopus esi sadzinuse mājā?

Ieviņa. Vai tad tas agri! Ek, cik augstu vien vairs saule! Priekš zāļu vakara tas nemaz nav agri.

Kārlēns. Vai visas govis bij appuškotas?

Ieviņa. Vai tad neredzēji, kad mājā dzinu?

Kārlēns. Es taisni taī brīdī biju pagrabā. Kā tad ar nikno Zīmaļu izgāja? Vai tai arī bij kronis uz ragiem?

Ieviņa. E, ka bij!

Kārlēns. Kā tad tu...?

Ieviņa. Man palīdzēja Ernests. Tas turpat uz robežām ganīja.

Kārlēns. Vai zini, Ieviņ, tas Ernests...tas. ..

Ieviņa. Nu? Kas? Kas tam Ernestam par vainu?

Kārlēns. Nu lai tas knauķis tikai piesargās!

Ieviņa. Par ko?

Kārlēns. Ak, ko nu!... Redzēsi gan, kas no viņa iznāks!

Ieviņa. Nez kas vēl no paša iznāks!

Kārlēns. Varens saimnieks.

Ieviņa. Ē, saimnieks! Domā, ka brālis tā apprecējas, tad šim arī būs tāda laime! Ni jau.

Kārlēns. Pats visu sapelnīšu. Krāšu rubli pie rubļa kā... kā.. . tā kā tu tur liec puķi pie puķes. Kam to vainadziņu vij?

Ieviņa. Nevienam.

Kārlēns. Došu tam pusi no sava siera, kas man šovakar tādu vainagu uzliks galvā!

Ieviņa. Ēd vien pats! Nez kur es to sieru lai grūžu! Man jau tak tēvs un māte no savas daļas arī dos!

Kārlēns. Nu tad nopirkšu bambamkas...(Ir viņai līdzās nosēdies un virzās vēl tuvāk klāt.) Palūko nu, - vai nav priekš manas galvas par lielu?

Ieviņa (viņam vainagu uzlikdama galvā, bet vaļā nelaizdama). Nu redzi, nu re pats, ka par lielu! Tas būs Alekšam.

Pindaks uznāk ar steķiem rokā.

Otrais skats

Ieviņa. Kārlēns. Pindaks.

Pindaks. Ko tad jūs te? Ko tad jūs te saķērušies?

Kārlēns (pieceldamies). Es...man te bij darīšanas.. . saimniece atsūtīja. ..

Pindaks. Ej nu vien savās darīšanās tālāk. .. Es jūs gan zinu... Vai t' nu nekustēsi vēl!

Kārlēns prom.

Trešais skats

Pindaks. Ieviņa.

Pindaks. Ak tad tu man atkal jau ar to smurguli. ..? Ko?

Ieviņa (apvainota). Ko t' jau nu atkal sāksi! Ni nekas bij, ni! Ni bij apķēries, ni! Nupat kā danāca.

Pindaks. Ak tu man vēl tā liela pretī! Skaties, skutele! Bet es tev gan...(Grib viņu kampt aiz auss.)

Ieviņa pieceļas un aizbēg aiz krūma.

Pindaks. Ko, vai t' vēl bēgsi! Šur' nāc!

Ieviņa. Es jau nu neiešu!

Pindaks. Kad dzīšos pakaļ, tad nebūs labi!

Ieviņa. Šis mani panākšot!

Pindaks. Nu paga, draņķi! (Dodas meitenam spēji pakaļ.)

Ieviņa (spiedz un bēg. Pindaks viņu saķer aiz krūma). Tēt, tēt! (KIiegdama.) T-ē-t!

Rūdis iznāk no saimes gala.

Ceturtais skats

Pindaks. Ieviņa. Rūdis.

Rūdis. Kas tad te par lērumu? Pindak, Pindak!

Pindaks (Ieviņu aiz auss uz priekšu vezdams). Jā, Pindak, Pindak! Es jūs gan visus noļus! (Uz Rūdi.) To skuķi jums būs likt mierā!

Rūdis. Tāds kā! Kas tad viņu aizskar? Tev gan pašam nevajadzēja būt tādam burlakam! Noknieb meitenam vai visu ausi! Ar ko tad šī vēlāk lai dzird?

Pindaks. Ak tad tu man te laikam būsi tas apikāts! (Ar draudošu iekustēšanos.) Kā grābšu tevi arī, tā...

Rūdis. Ujā, ujā, nešpetnais! (Atvirzās prom.)

Pindacīša iznāk ātri no istabas, kuras durvis Kārlēns atver.

Piektais skats

Pindaks. Pindacīša. Ieviņa. Rūdis.

Pindacīša. Ko tad tu te ālējies?

Pindaks. Kas tev bēdas!

Pindacīša. Laikam jau to meitenu atkal esi sapauksnījis?. .. Ieviņ meit?

Ieviņa (šņukstēdama). Viņš. .. dikti.. . knieba...(Prom. Rūdis viņai pakaļ.)

Pindaks. Ko nu pakaļ velcies! (Grib Rūdim iet pakaļ, bet Pindacīša viņu sagrābj aiz elkoņa.)

Sestais skats

Pindaks. Pindacīša.

Pindacīša. Tu tak to meitenu laikam vai dzīvu gribēsi apēst, vai?

Pindaks. Un tu? Ko tu, viņu šitā palaizdama?

Pindacīša. Kā tad es viņu palaižu?

Pindaks. Vai es neredzu! Liela brūte man jau ar tiem puikām! Pfū, kauns!

Pindacīša. Vai die, vai die, kas tā par muldēšanu!

Pindaks (zobus griezdams). Es tev gan vaidēšu! (Iegrūž viņai duku sānos.) Ā tu!

Pindacīša (dusmīgi). Tāds kā! Laikam vēl sāksi kauties! Ka nedabū pretī!

Pindaks. Ak šitā man! Skaties, zagle!

Pindacīša. Nu gan došu pretī! (Paceļ roku.)

Pindaks (sagrābj roku un sakrata sievu). Ak tu! Es tevi gan izmācīšu!

Pindacīša. Tas jau nu par velti! (Iegrūž Pindakam duku sānos.)

Pindaks. Ak šitā! (Atsprēdzē ātri bikšu siksnu, satver sievu aiz rokas un lej viņai ar siksnu pa muguru.) Nezodz, nezodz, pagāns! Nelien žīdam nastā! Nezodz, nezodz - neatgrūd pēdīgās lupatas žīdam!

Pindacīša. Vai, vai, vai - vai, vai, vai - vai, vai! (Izraunas no Pindaka rokas, aizbēg aiz saimes gala.)

Pindaks. Es tev gan!. .. (Apjož atkal siksnu ap vēderu.) Vai lakatiņu nav diezgan! Vai bodi atvērsi! (Kārlēns glūn pa durvju šķirbu.) Velni tādi...visi... pasitami... (Aiziet rūkdams aiz mājas.)

Kārlēns iznāk no istabas.

Septītais skats

Kārlēns. Rūdis. Tad Ieviņa. Kārlēns apskatās un māj tad uz klēts pusi. Rūdis uznāk.

Kārlēns. Tas jau bij briesmīgs pērkons.

Rūdis. Jā, zibšņi vien šķīda. Tikko man arī neiespēra! Skaties, i vainadziņu saminis kā lācis! (Paceļ pinumu un pakar to pie steķiem.)

Kārlēns. Par maniem astriem vecenei nu drusku gan uzkniedēt vajadzēja. Bet kur tad Ieviņa palika?

Rūdis. Tur viņa nāk! Ar noplēstu ausi!

Ieviņa uznāk.

Kārlēns. Par tiesu? Parādi!

Ieviņa. Ak, ej tu! Uznāks atkal... un tad atkal kausies.

Rūdis. Es stāvēšu uz vakts. (Nostājas pie mājas stūra.)

Ieviņa. Ko nu, niekus, pievaktēsi!

Kārlēns. Kura tad ir?... Ahā! Ak tu cilvēks! Sāp arī vēl!

Ieviņa. Deg kā gunī.

Kārlēns. Es appūtīšu! Es apriebšu! Vai zini, Ieviņ, es māku riebt. Pret rītiem, pret vakariem... (satver ausi) trīs dienas veseIa, trīs neveseIa...

Ieviņa. Vai Iiksi mierā! Nudie, stāstīšu tēvam! (Prom ar puķēm un vainagu.)

Astotais skats

Kārlēns. Rūdis.

Rūdis (uz priekšu nākdams). Vadzi, nezin cik pruntelīga viņa pret tevi nu gan nava.

Kārlēns. Nu, viņa tikai tāpat kaķējas. Tas jau nav slikti. Man tādi atskabargaini skuķi patīk. Bet kas nu būs ar raķetēm?

Rūdis. Nu jāpietiek ar to vienu, kas bez laika uzskrēja gaisā. Joskarn arī vairs nav pulvera.

Kārlēns. Ak, viņš tikai mānās. Bailes, ka kāds nedabū zināt, ka šis mums to pirmo lādiņu iedevis. Kas zin, ka tad par krāsni nav jāsamaksā. Nu neviens nevar saprast, kas pie sprādziena vainīgs.

Rūdis. Un tā mēs feini tiekam caur. Būtu nu tikai abi laidusies projām.

Kārlēns. Dakteris tak vecajam kādas dienas licis atpūsties.

Rūdis. Ak, tas tāpat vien. Kad atved, tad tak viņam arī kaut kas jāsaka. Vainas nekādas nav: nu tad lai drusku atpūšas.

Ābrams uznāk.

Devītais skats

Kārlēns. Rūdis. Ābrams.

Ābrams (salīcis, uz spieķa atspiezdamies). Oh, oh, oh, oh!

Rūdis. Ko nu vaidi, Ābram! Vai jau esi aizmirsis, ko dakteris sacīja?

Ābrams. Ko tas mulke zin! Noude tas zin jemt, vairāk nekā!

Kārlēns. Ak tad nav vis ar tevi labi?

Ābrams. Ah, liecet man mierā. Oh, oh!

Pindacīša uznāk.

Desmitais skats

Kārlēns. Rūdis. Ābrams. Pindacīša.

Pindacīša (īgni). Man ar tevi jārunā viens biezs vārds, Ābram.

Ābrams. Tā varde, kas man ar t e v e jārunā, are nav plāne.

Rūdis. Cik liecinieku tad katram vajadzēs?

Ābrams. Neviene.

Kārlēns. Nu tad izšeptējaties arī vieni paši. (Satver Rūda elkonu, abi prom aiz mājas.)

Vienpadsmitais skats

Ābrams. Pindacīša.

Ābrams (kunkstēdams). Pindacīs, Pindacīs, Pindacīs!

Pindacīša (mēdīdama). Vai, vai! Domā, ka šis jau nu garu izlaidīs. Tā jau nu nav.

Ābrams (sagrauzts). Pindacīs, par ko tu man uz to krāsne like kāpt! Sake taisnibe: mans Joske tev iedeve to lakatine, lai tu man uzsper gaisā?

Pindacīša. Lai tevi tukšā, tādas muldēšanas! Vai nu es par lakatiņu...!

Ābrams. Un tā snaidaren tev ar nav mācijus? Vai vine kādreiz neteice: lai vels parau to vece Ābram?

Pindacīša. Fui, kas par dumībām! Tur nav ko klausīties Bet ko tu esi izdarījis? Kam tu tai Bebenei par to lakatiņu.. .?

Ābrams. Es vinei stāstij, cik labe es pret teve un cik slikte tu pret mane...

Pindacīša. Tu esi gluži traks ar savu sliktumu!

Bebene uznāk.

Divpadsmitais skats

Ābrams. Pindacīša. Bebene. Tad Tomulīša.

Ābrams. Nu, Bebe māt?

Bebene. Meņģeļos Joske pulvera neesot pārdevis.

Ābrams. Neesot? (Loka samisis galvu.)

Pindacīša. Tu biji Meņģeļos, Bebu māt? Vai tur arī to ziņu par to lakatiņu jau aiznesi?

Bebene. Par kādu lakatiņu?

Pindacīša. Ak, neizliecies nu! Un Pindakam tev tā lieta arī tūliņ bij jāgrūž degunā?

Tomulīša iznāk no saimes gala ar vannīti un iet lēnām pār skatuvi aiz klēts.

Bebene. Es Pindakam ne vārda! Es tikai Tomuļu mātei tā drusku...

Pindacīša. Melosi nu!

Bebene. Nu tad paprasi viņai pašai!

Pindacīša. Tomuļu māt, Tomuļu māt!

Tomulīša (kura jau aiz klēts nozuduse). Nu? (Nāk atpakaļ.)

Pindacīša. Par ko tu manam puisiešam to lietu ar to lakatiņu, Tomuļu māt? Nu saki, - kāda darīšana tev tur?

Tomulīša. Es? Vai tad es? Es tikai tāpat vien. .. tā drusku...

Pindacīša. Nu daudz jau tur arī nebij ko stāstīt! Kaunies ar svešā mājā tā palaist savu mēli!

Tomulīša. Vai, vai! Es, cilvēks, visu labu, man tas Pindaks vēl tā kā drusku pa krustdēlam...Es sak, lai drusku tā...tā, ka neizceļas negods. .. un šī man par to tūliņ acīs!

Pindacīša. Taupi vien pate savu godu, nebēdā par otra, tad būs labi.

Tomulīša. Edze nu, Bebu māt, kas cilvēkam Jāņa vakarā jādzird! Nebūtu man i labāk tās lietas nemaz stāstijuse!

Bebene. Vai es sacīju, lai tu viņu tālāk laid!

Pindacīša. Ak tu gan nezini, kas šī par pļāpu! Esat gan man divas pasta tašas sagadījušās kopā!

Bebene. Ek, cik tā nešpetna! Aiz to tie cilvēki runā, ka tēviņš viņu dauzot. Vajag ar! Tādai vajag ar!

Pindacīša. Tādai? Kāda tad es esmu? Ko tev esmu izēduse? Par mani jau vis neviens nerunā tādu lietu, kādas par tevi daudzināja, kad es vēl ganos gāju!

Tomulīša. Ujā, nesāc nu par veciem laikiem!

Pindacīša. Ē! Par ko tev tie vecie laiki nepatīk, Tomuļu māt? Tad vecais Ačka pirka gardu šņapstu, tad Linu Juram bij silti sāni! Ā, vai es tevis nezinu, peinā ūdens memma!

Bebene. Gāz nu viņai to vannīti virsū, Tomuļu māt!

Pindacīša (mēdīdama). Gāz nu vannīti! Par lakatiņu zina lērumu celt, bet kad viss audekla baķis nozūd - -

Bebene (kā dzelta). Kas par audeklu? Kas par baķi? To tu man pie tiesas pierādīsi! Jānudie! Vai te nav slotas kāta, ko viņai iegrūst rīklē! (Skatās meklēdama apkārt.)

Pindacīša (šņākdama). Sāc tik vien, sāc tik vien! Salampāšu abas divas, ka skrandas vien apjuks!

Tomulīša. Bebu māt, Bebu māt!

Bebene (gandrīz reize ar Tomuiīšu). Gāz nu viņai virsū!

Pindacīša (pieskrien pie Tomuiīšas un grib tai vannīti izraut no rokām). Kad jau nu tev tā ūdens tā gribas, gribas...

Tomulīša. Ujā, ujā! Bebu māt, palīgā, palīgā! Bebu māt!

Bebene (skrien Tomulīšai palīgā). Pagāns, vai tu negudra! Palīgā! Ābram! Dod viņai ar to spieķi pa muguru! Ābram!

Pindacīša (reizē ar Tomulīšu un Bebeni) Es jums gan...tas jau nu par velti... apbrucināšu kā vecas vistas.

Visas trīs cīnās. Ābrams, kas bailīgi bij novirzījies savrup, piesteidzas pie balkona durvīm, atver tās un māj.

Ābrams. Meister, meister!

Dūdars iznāk.

Trīspadsmitais skats

Pindacīša. Bebene. Tomulīša. Ābrams. Dūdars.

Ābrams (Dūdaram savu spieķi sniegdams). Meister, skirat, skirat!

Dūdars (spēcīgi). Kas tad tur? Mierā! Mierā!

Sievas izšķiras. Tomulīša ar vannīti ātri prom aiz klēts.

Bebene. Tā Pindacīša jau kā negudra...

Pindacīša (dūres dauzīdama). Lupatlēverēs to, kas mēli ap mani aplam šaudīs! (Aiziet uz pagalmu.)

Bebene. Ak to bābu! Ak tavu nešpetnu.. . (Ieiet istabā.)

Četrpadsmitais skats

Ābrams. Dūdars.

Dūdars. Kas tad te viņām... ?

Ābrams. Tā Pindacīse, tā Pindacīse! Ak, tas ir viens sātans ar bruncem! (Gandrīz raudādams.) Mīlais meister, nu es zin, kas ar to krāsne bij. Viņa man gribējuse uzspert gaisā!

Dūdars. Ko? Pindacīša?

Ābrams. Jā. Redzēt: tam Joskem bij pulvers. Es pēc tā lērum prase: kur vinc ir?...Nav! Esot Mengelēs pārdevs. Es aizstellē uz Mengelem tā Bebe māt. Tur neviens pulver nov pircs. Kur nu vinc palik? Mans Joske ielic to pulver ieks krāsne un sacīs, lai Pindacīs mane uzmāne uz tā krāsne virsā, un iedevs vinai viene lakatine. Ak, mans dēls Joske!

Dūdars. Tas viss ir nieki, Ābram. Tās ir tukšas iedomas!

Ābrams. Vai tādas lietas nav notikus? Ir vēl lielākas smuces notikus!

Dūdars. Kam tad pavisam tādas lietas jādara, no kurām var iznākt šmuces? Kam tu viņam to jaunkundzi liedz?

Ābrams. Es tok domā vise labe. Man vienīge dēle - man toc vinem jāpalīdz, kur vinc ir akle, kur vinam trūkst tā saprasan.

Dūdars. Viņam tā jaunkundze patīk, tur ir visa saprašana, visa nesaprašana! Sirds palaikam nav valdāma ar paša prātu, ko nu vēl ar otra padomu! Liec nu labāk savu gudrību pie malas un padodies!

Ābrams. Ak, es jau nu vinam ar.. . es ir tik beigts... tike... lai vinc nem, ko grib... Es nekā neteikte, ja es zināte... kur vinc to pulver...

Zāra uznāk.

Piecpadsmitais skats

Ābrams. Dūdars. Zāra.

Zāra (tuvojas Ābramam nedroši ar glāzi tējas). Te ir jūsu Thee. Pirmin bij par siltu. Vai jūs tagad nedzerset?

Ābrams. Danke, danke!

Zāra aiziet.

Sešpadsmitais skats

Ābrams. Dūdars. Ābrams nobīda glāzi pie malas.

Dūdars. Negribas?

Ābrams. Vai es zin, kas tur ieksā? Reiz jau man ieks to Liel-Bērze, kur tā traka Trīne bij, gribej nogiftēt.. Ah, man ir raibe mūze, Dūdar. Es vairs nebrauks pa muzike mājam. Sitā ir beidzama reize.

Dūdars. Nu, nu, nevajaga tik daudz gauzties. Gan būs labi. Dzer nu vien savu tēju.

Ābrams. Nodzeret jūs papriekse.

Dūdars. Na, na! (Smejas.) Manis dēļ! (Dzer.)

Ābrams. Man tak ir tā... es ies paprieks un noskaitīs sava vakarpātere. (Prom.)

Dūdars nopurina galvu, klusām nosmiedamies. Rūdis iznāk no istabas ar jaunu vesti rokā.

Septiņpadsmitais skats

Dūdars. Rūdis.

Rūdis. Man pietrūka pogcaurumu zīda.

Dūdars. Mašīnas kastītē, pašā dibinā.

Rūdis grib aiziet.

Rūdi!...Tu uz Jāņiem sacījies taisīt raķetes. Vai būs?

Rūdis. Nē, nebūs.

Dūdars. Par ko ne?

Rūdis. Man...mane... nebij pulvera.

Dūdars. Nebij? Ek, Joskam tak... kur tad tas palika?

Rūdis. Tas? Vai Joskam pulveris esot bijis? To es. .. taisnību sakot... nezinu.

Dūdars. Un kad nu tev būtu jāmelo?

Rūdis. Tad man...taisnību sakot...būtu jāsaka...

Dūdars. Ka viņam bij gan.

Rūdis. cieš klusu.

Dūdars (pamāj, lai Rūdis pienāk tuvāk). Nu saki, - kā tur īsti ar to krāsni bij? Bet runā kā vīrs un nevis kā skroderis.

Rūdis. Ar to krāsni?... (Noteikti.) Nu, ar to bij tā: mēs no Joskes paņēmām to pulveri, un tas bij vaigs. Un tad mēs ar Kārti viņu krāsnī gribējām pakaltēt. Tas bij viss. Ko tas žīds un tā Bebene tur apkārt žaustījās, to es nezinu.

Dūdars. Labi.

Rūdis (iet. Apgriezdamies). Bet, meister, man tak skāde par to krāsni nebūs jānošūn?

Pindaks stiep alus muciņu uz steķiem.

Dūdars (atmet ar roku). Ej nu vien, strādā!

Rūdis prom.

Astoņpadsmitais skats

Dūdars. Pindaks. Antonija. Dūdars nosēstas. Antonija nāk ap mājas stūri ar lielu uz spaiņa vāka uzliktu Jāņa sieru un nes to klētī. Sāk krēsla mesties.

Dūdars (uz Pindaku). Līgotajiem?

Pindaks. Jā.

Dūdars. Vai tad daudz būs?

Pindaks. Vanagi un Dzelzkājas jau solījušies nākt.

Antonija iznāk no klēts.

Antonija. Muciņa jau uz steķiem! Tas labi, Pindak.

Pindaks. Laiks jau ir! (Prom.)

Antonija. Nezin vai nebij jāņem lielāka? Laudīm šovakar nebūs badoties. Ak Dūdar, ka tu zinātu, ar kādu prieku es rītdienas gaidu! Es esmu tik viegla - es domāju, es vairs nemaz nevarētu piekust!

Dūdars. nolaž galvu, atstutē to rokā un nopūšas.

Antonija (viņam piesteigdamās klāt). Ak, to es nevaru ieredzēt! (Paceļ viņa galvu.) Vienumēr: grūši pūta sila priede. .. Mīļo Dūdar, esi tak nu drusciņ jautrāks! Ko lai es tev iznesu? Kādu vīnu tu labāk dzer?

Dūdars. Lai paliek! Es tagad nekā.. .

Antonija (nosēstas viņam pretī, uzliek rokas gari uz galda un kavējas ar tām). Nu, ko tad? Ko tad?...Mīļo Dūdar, tur tak nu vairs nekā nevar darīt! Es jau tagad varu teikt: žēl man tevis ir, tu esi tāds lāga cilvēks...ļoti lāga... un agrāk es jau tevi arī...bet nu... tie gadi...un tad...un tad. .. neņem nu par ļaunu... tas Aleksis man tak drusku labāk patīk nekā tu. (Viņa roku satverdama.) Tu to neņemsi par ļaunu? Nē?

Dūdars. Kā tad es nu to par ļaunu. .. Bet jautrāks nevaru būt, kad redzu, kā tu tīšā prātā postam ej pretī. Skaties tik taī Aleksī...

Antonija. Ak, nu tu atkal par Aleksi!

Dūdars. Tā jau ir tā lieta! Ja nu pats ar savu muti būtu apliecinājis, ka viņš nav laimīgs?

Antonija (ātri). Vai viņš tā sacījis?

Dūdars. Es tā ko pa ausu galam dzirdēju.

Antonija. Ak tad ne taisni no viņa! Dūdar, Dūdar, par ko tu pļāpas stāsti tāļāk!

Dūdars. Mīļā Antonija, es gribētu tev atvērt acis.

Antonija (pusjocīgi, pusnopietni). Ej tu! Tu esi greizsirdīgs, vairāk nekā! Un tagad jau arī viss par vēlu!

Dūdars (pieceļas, aizskarts). Nu tad nekā!

Antonija (satver viņa roku, atkal glaimi). Nu, nu, nu, neesi nu...neesi nu. .. tu jau neesi greizsirdīgs. Tu esi mans labais vecais Dūdars.

Elīna uznāk ar puķu viju. Dūdars ieiet istabā.

Deviņpadsmitais skats

Antonija. Elīna. Elīna appušķo muciņu.

Antonija. Vai drīzi varēsim ēst vakariņas?

Elīna. Tikai istabas vien vairs jāizpuško, tad varēsim ēst.

Antonija. Vai jaunā kleita līdz rītam būs gatava?

Elīna. Būs.

Antonija. Ja priekš aprotījumiem vēl vajaga zīda, lai ņem vien no mana. Lai ņem, ja vajaga, visu atlikumu.

Elīna. Paldies.

Antonija pieiet pie Elīnas un nobučo viņu. Elīna skatās Antonijā izbrīnējusēs.

Antonija. Tu man esi tāda laba un paklausīga... Man šovakar ir tā... es jūs, visus labos, gribētu apmīļot. Paga... (Ieiet istabā.)

Divdesmitais skats

Elīna. Aleksis. Pičuks. Ieviņa.

Aleksis uznāk un noliek lielu krūzi un glāzi uz galda. Ieviņa nāk no kreisās puses ar vainagu galvā un ar vainagiem uz rokām un ieiet saimnieku galā.

Pičuks ar klēpi meiju vai skalbu nāk no kreisās puses un nozūd saimes galā.

Divdesmit pirmais skats

Elīna. Aleksis.

Aleksis (uztraukts). Elīn, mums šovakar jātiekas. Man ar tevi jārunā.

Elīna. Ej projām! Viņa tūliņ nāks atpakaļ.

Aleksis. Kas par to! Lai viņa nāk!

Elīna. Es negribu, ka viņa mūs redz divatā vien!

Aleksis. Smiekli! Lai redz!

Elīna. Nē! (Ātri prom istabā.)

Antonija iznāk ar baltu zīda šalli rokā.

Divdesmit otrais skats

Aleksis. Antonija. Tad Ieviņa.

Antonija. Kur tad Elīna?

Aleksis. Nupat tur aizskrēja.

Antonija. Ko tad šī...? Nu, nekas. Vai zini ko, Aleks? Iedosi viņai šito šalli kā Jāņa dienas ziedu. Tu jau gan zini, ka viņa to pelnījuse. Iedod to viņai kā jaunais saimnieks.

Aleksis. Vai tad labāk tu pate...?

Antonija. Es jau viņai to kleitas šuvumu un to zīdu. .. lai nu nāk no tavas puses arī kas.

Aleksis (paņem šalli). Šovakar?

Antonija. Jā.

Ieviņa uznāk un šķērsām pār skatuvi uz klēti aiznes vainagus, kurus tā samaukuse uz rokām.

Antonija. Meijas arī, Ieviņ!

Ieviņa. Tās jau pirmiņ ienesu. (Prom klētī.)

Aleksis grib arī aiziet.

Antonija. Paga... man tev vēl kas. .. kas pavisam ērmots...

Saki... (Uzlūko viņu un tad ātri un noteikti, viņam soli pasperdama tuvāk.) Saki, - vai tas tiesa: tu esot nelaimīgs?

Aleksis. Es?! (Maza pauze.) Kas tā par. .. fui! Kas tev to stāstījis!

Antonija. Tātad tas nav tiesa?

Aleksis. Nē.

Antonija. Es jau arī domāju... Redz, kādas valodas izceļas, ja cilvēks arī tā drusku ārīgi neizrāda, kā viņam ap sirdi. Tu tāds pakluss cilvēks. Man jau nu tu tāds patīc. Bet es negribu, ka citi par mums aplam runā. Tādēļ esi kaut cik jautrāks. .. jā, rnīļo Aleks? (Satver viņa roku.)

Aleksis. Es nu gan nezinu... bet es lūkošu.. .

Antonija. Ienāc drusku pie manis... man tur...

Ieved viņu saimnieku galā. Lielā tālumā līgo.

N. 12b

Visu gadu Jānīts jāja,
Nu atjāja šovakar!

Divdesmit trešais skats

Kārlēns. Rūdis. Tad Ieviņa. Kārlēns un Rūdis iznāk no istabas un runā, kamēr tālumā līgo.

Kārlēns (griež ar nazi no siera gabala un ēd). Varens siers.

Rūdis. Jā. Tāds tums. Man arī lieliski smeķē. (Ēd) Vai zini ko?

Kārlēns. Nu?

Rūdis. Kā būtu, kad mēs šovakar drusku lūkotu iemest - tā drusku pa kraiņei?...

Kārlēns. Man ar tā reiz gribētos.

Rūdis. Nu tad nolīdīsim kaut kur un nosvētīsim Zāļu vakaru pa riktīgam.

Kārlēns. Bet alu?

Rūdis. Šito lielo krūzi. Kad līgotāji būs sanākuši un viss ies brizdu brazdām, tad es krūzi pielaidīšu pilnu un nozudīšu.

Kārlēns. Tas feini! Tas bus lems vakars!

Ieviņa iznāk no klēts.

Ieviņa. Vai iesiet un ēdīsiet vakariņas ! Dzirdiet, kā citur jau līgo! (Prom istabā.)

Rūdis. Kas nu šovakar par vakariņām! Ka tikai siers un alus!

Kārlēns. Man ar tāpat!. .. Iesim nu, sameklēsim kādas nekādas Jāņa zāles! (Abi prom aiz klēts.)

Tālumā līgo.

Nr. 12c

Jāņa diena, pupucīte,
Atved skaistu brūtganiņu!

Divdesmit ceturtais skats

Aleksis. Ieviņa. Dūdars. Elīna. Antonija. Rūdis. Kārlēns. Bebene. Pindacīša. Pindaks. Pičuks. Auce. Mazā Tonija. Līgotāji, visi ar vainagiem un Jāņa zālēm.

Aleksis (iznāk no saimnieku istabas. Iet un nošļūk pie galda. Pieceļas atkal, iet apkārt. Iesmejas un noslīgst beigās uz balkona trepēm. Rokas apņēmis ap ceļgalu). Līgo! Līgo! (Smejas.)

Ieviņa patek ap stūri, paskatās, ka Aleksis uz trepēm, dod aiz mājas stāvošiem zīmi. Saime sāk līgot. Visi augšā minētie uznāk no mājas puses, Rūdis un Kārlēns no lauka puses.

Līgotāji līgo.

Nr. 12d

Visu gadu Jānīts jāja,
Nu atjāja šovakar!

Kamēr līgotāji līgo, Aleksis ir piecēlies un stāv, lūpas kodīdams. Antonija iznāk ar divām pudelēm rokā. Tonija seko ar divām glāzēm.

Līgotāji..

Labvakari Jāņa māt,
Vai gaidīji Jāņa bērnu?

Antonija.

Gaidīju jau, gaidīju gan! (Līgo.)
Alu lēju kanniņā,
Sieru sēju ritenī,
Pate savu istabiņu
Rozītēm izspraudīju!

Antonija ir pudeles nolikuse uz trepēm un nostājusēs Alekšam līdzās. Viņa saņem līgotāju vainagus. Tikpat Antonijai, kā Alekšam uzliek galvā vainagus. Auce Toniju rotā ar baltu ziedu vainadziņu. Ieviņa slepeni apveltī Kārlēnu. Šis Rūdim pantomīmiski rāda, ka cerībās nav vīlies. Veltīšanai notiekot, līgotāji dzied.

Visas bija Jāņa zāIes,
Ko plūc Jāņa vakarā,
Visi bija Jāņa bērni,
Kas Jānīti daudzināja.

Antonija. Paldies, paldies, paldies!

Aleksis (reizē ar Antoniju). Paldies, paldies!

Antonija. Kur nu visu to bagātību lai liekam! (Noliek uz rokām uzmauktos vainagus uz trepēm, galvā paturēdama vienu vienīgu. Aleksis dara tāpat.) Lūk, tā... Un nu, Aleks, pacienīsim drusku tos Jāņa bērnus. Tu dod līgotājām, es līgotājiem...Tonij, dod nu glāzītes!

Tonija pasniedz katram savu glāzīti.

Abi iet apkārt, ieliedami un pasniegdami. Mājas pusē dzird līgojam.

Līgotāji.

Nr. 12e

Visiem vārti appuškoti,
Silmačiemi nepuškoti.

Ieviņa (patecējuse uz dibinu). Vanagi nāk!

Līgotāji (stiprāk).

Kas godīga Jāņa māte,
Atver logu gaidīdama,
Kas jau kāda netiklīte,
Cisiņās vārtījās.

Divdesmit piektais skats

Priekšējie. Divi līgotāju pulki. Vanagu līgotāji uznāk pie otrā panta.

Vainagu puisis. Labvakar, Silmaču māt!

Antonija. Labvakar, labvakar!

Pienākušie īsi sasveicinās ar mājas ļaudīm. Dzird: "Labvakar! Sveiks!"

Antonija. Tas labi, ka esiet turējuši vardu.

Vainagu puisis. Kā nu neturēsi. Jānāk tak bij uz jaunā saimnieka apIīgošanu. Bet ar tām Jāņa zāIēm ir tā paknapi. Vanagu pļavās vēl maz ziedu.

Kāda meita Antonijai pasniedz vainagu. Citi savas Jāņa zāles noliek uz trepēm vai arī pie tām.

Antonija. Paldies, paldies.

Aiz klēts sāk līgot.

Nr. 12f

Līgotāji.

Sit, Jānīti, vara bungas
Vārtu stabu galiņā!

Kārlēns. Tie ir Dzelzkājas! Es pazīstu Ješkas balsi!

Līgotāji.

Lai cēlās Jāņa māte,
Lai sņēma Jāņa bērnus.

Dzelzkāju līgotāji uznāk tāpat kā pirmais pulks.

Dzelzkāju puisis. Sveika, Jāņa māt! Sveiks, Jāņa tēv! (Sniedz Alekšam roku.)

Antonija. Sveiki, sveiki!

Aleksis. Sveiks! (Abus apveltī ar vainagiem, kurus tie noliek uz trepēm.)

Līgotāji savā starpā sasveicinās īsi un bez liekas laika kavēšanas.

Vainagu puisis. Redziet, ka Vanagi agrīnāki. Tie jums aizsteigušies priekšā un nu noņems visus IieIākos siera gabalus!

Dzelzkāju puisis. Gods kam gods! Mūsu meitas aizkavējās, Jāņa zāIes lasīdamas.

Dzelzkāju meita (smiedamās). Skaties, kā šis!... Pats savas muguras ātrāk nevīžoja palocīt!

Antonija. Jāņa zāles lasīdami, Jāņa bērni izsalkuši un izslāpuši. Vajadzēs atspirdzināties. Es lūdzu uz klēti, uz lielo istabu un še pie mums (uz saimnieku galu rādidama), kur kuram patīk. Pičuk, tu gādā, ka klētī nekā netrūkst -

Pičuks. Jā, saimniec -

Antonija. EIīna mielos viesus lielajā istabā un mēs ar Aleksi savā galā. Nu, lūdzu, kur kuram patīk!

Saime un viesi izdalās pa klēti, pa saimes un saimnieku galu. Kad skatuve tukša, tad tālumā dzird gavilējam un ar plinti reiz uz reizēs šaunam. Šim troksnim piejaucas harmoniku un dziesmu skaņas. Viss diezgan vāji dzirdams. Par brītiņu no saimes gala iznāk Rūdis, apskatās visapkārt, iet un paķer lielo alus krūzi. Aiznes to ātri aiz klēts. Elīna iznāk un tuvojas galdam. Kārlēns iznāk no klēts.

Elīna. Kur tā alus krūze palikuse?

Kārlēns. Kāda alus krūze?

Elīna. Nu, te tā lielā.

Kārlēns. Es nekā nezinu. (Skatās apkārt. Dikti.) Es nezinu, kur tā krūze palikuse! Līgo!

Aiz klēts Rūdis iesvelpjas.

Brīnums, kas tur svelpj?

(Ātri prom aiz klēts.)

Elīna grib ieiet klētī. Aleksis iznāk no saimes gala ar pudeli un glāzi rokā.

Divdesmit sestais skats

Elīna. Aleksis.

Aleksis. Elīn, es tevis meklēju!

Elīna. Kādēļ?. .. Ko tu...?

Aleksis. Nāc, iedzersim!

Elīna. Man negribas!

Aleksis. Vai tu domā, ka man gribas! Bet man pavēlēja, lai esot jautrs, un iedeva šito pudeli. Smalks vīns! Iet kā uguns pa dzīsIām. Dzer, tev jau arī vajaga būt jautrai!

Elīna. Man tak negribas!

Aleksis. Šovakar ir Zāļu vakars! Neapnicini nu jaunā saimnieka! (Ielej un izdzer glāzi.) Un nu tava reize! (Ielej un ceļ viņai glāzi pie mutes.)

Elīna (dzer). Diezgan, diezgan!

Aleksis. Visu! Caur!

Elīna izdzer glāzi tukšu.

Lūk, tā. Un nu atkal es!

Elīna. Aleks, nedzer tik daudz!

Aleksis. Par ko ne! Man tagad tā vaļa! Tas nekā nemaksā, un man vajaga būt jautram! (Dzer.)

Elīna. Mīļo Aleks - -

Aleksis. Mīļo Aleks? Mīļo Aleks? Vai es tev esmu mīļš? Saki vēlreiz tāpat! Saki - tad es vairs nedzeršu! (Noliek ātri glāzi un pudeli uz galda.)

Elīna pa tam grib ieiet saimes istabā. Aleksis viņu satver aiz rokas.

Aleksis. Nebēdz tak! Par ko tu bēdz?

Elīna. Es... ak, laid nu, Aleks, laid!

Aleksis. Elīn, paklausies jel! Man tev jānodod Jāņu svētku dāvana. Še tā šaIle. Tā nāk no viņas rokas manā un nu no manas tavā. Še ņem! (Izvelk šalli no azotes, sniedz Elīnai to, nomet viņu piepeši zeme un pasper ar kāju projām. Lielākā īgnumā.) Ā!. .. Es!... Paklausies, Elīn, ko es pirmiņ izdarīju! Es.. . (Iesmejas īsi.) Es dūšīgs tēviņš... Šī man uzreiz uzprasa, vai es neesot nelaimīgs, un es atbildēju - nē!... Nē!... (Smiedamies.) Ko tu par to saki, Elīn?

Elīna. Ko tad tev citu bij teikt?

Aleksis. Ko citu?... Patiesību! "Tu esi laba, bet tu man nepatīc! - to man bij teikt. Bet es: - es taī acumirklī tā kā sasalu. Viņa mani tā uzskatīja, un man uznāca tāds muļķa kauns, ka viņu tik ilgi esmu mānījis, un.... un nu viss pagalam...

Elīna. Tu cita nekā nevarēji darīt.

Aleksis. Ak, neaizstāvi nu, kur nav ko aizstāvēt! Par ko tu šitā runā! Vai tad tev nemaz nav dusmu par manu muļķību! Elīn, vai tu redzēji to laimi pirtiņā? Pičuka un Auces laimi? Elīn, vai tev mūsu laimes nemaz nav žēl? Vai tad tu manis nemaz nemīļo? (Apkampj viņu un spiež viņu sev pie krūts.)

Elīna. Aleks, Aleks!

Aleksis. Un lai man vai jāmirst! Es tevi mīļoju... mīļoju... mīļoju... (Bučo viņu.)

Elīna. Aleks!

Aleksis. Neizsakāmi...

Elīna. Aleks, ko tu dari!

Aleksis. Ko tu dari! Vai tad labāku vārdu priekš manis nemaz nav?

Elīna. Laid jel vaļā!

Aleksis. Uz šķiršanos, Elīn! Uz visu mūžu!

Elīna. Mans Dievs... neizsakāmi...neizsakāmi. .. (Apkampj un bučo viņu.)

Saimnieku galā troksnis: "Uz jaunā saimnieka veselībām! Līgo! Jaunais saimnieks un saimniece, līgo!"

Elīna. Klau! Projām! (Grib no viņa atsvabināties.)

Aleksis. Lai viņi - kas man bēdas!

Elīna. Uznāks vēl... ej tak iekšā!

Aleksis. Man tagad viss viens !

Elīna. Ko tu runā! Ko tu...? Ej jel iekšā! Es tevi lūdzu! Es tevi lūdzu! (Sāk raudāt.)

Aleksis (skatās viņā brīdi, viņu vaļā palaizdams, paskarbā balsī). Par ko tu raudi? Par ko tu raudi? Neraudi! Es to nevaru izturēt! Elīn!...Ko tu gribi, lai es daru? Vai lai bēgu? Vai lecu ūdenī? Nāc līdzi!... Nāc līdzi, es eju, kur vien tu gribi!

Klētī troksnis. Kāda balss sāk līgot: "Ar puķīti laivu īru, līgo, līgo..."

Elīna. Tur nāk! (Prom saimes istabā.)

Aleksis. Elīn! (Pāri soļu viņai pakaļ.)

No klēts iznāk kāds puisis. Aleksis pie galda paliek stāvot.

Divdesmit septītais skats

Puisis (līgo). Ar puķīti laivu īru, līgo...Ā, tur viņš ir!

Citi viesi arī iznāk no klēts.

E, nākat, aplīgosim jauno saimnieku! Velciet līdz! (Sāk līgot.)

Saime un viesi dzied līdz un dziedot iznāk ārā. Kāds paceļ nomesto šalli, rāda to citiem. Šalle iet pa vairāk rokām un beigās nozūd.

Nr. 12g

Visi (līgo).

Ar puķīti laivu īru
Pretim savu līgaviņ:
Lai nāk mana līgaviņa,
Kā puķīte ziedēdama.
Sudrabiņa grožu viju,
Zelta kalu kamaniņs.
Lai brauc mana līgaviņa,
Kā saulīte vizēdama!

Antonija stāv, mīļi Alekša roku sev aplikuse ap vidu.

(Priekškars krīt.)


Sestā bilde.

Kāzas būs

Istaba kā pirmā bildē. Krāsns vieta tukša. Istaba izpušķota ar vainagiem un meijām.

Pirmais skats

Aleksis. Kārlēns.

Aleksis sēd pie galda, dūrē zodu atspiedis. Pieceļas un staigā apkārt. Beigās viņš atmet ar roku un iet uz durvīm pa labai. Atver tās un atgriežas tad atkal atpakaļ

Kārlēns (ir ienācis no kreisās puses un redzējis, ka Aleksis durvīs paskatījies). Nav iekšā?

Aleksis (strupi). Kā tad?

Kārlēns. Nu Antonijas.

Aleksis. Nē, nav.

Kārlēns. Skāde. Es gribēju palūgt. .. nez vai nevarētu dabūt kā skāba... kā sālīta... Man tā nelabi... nez, kas ir, kas nav...

Aleksis. Būsi vakar vairāk iedzēris. Kur tad tu vakar vakarā nozudi?

Kārlēns. Es... tā drusku ar Rūdi... Mēs tā drusku tāļāk bijām aizgājuši pastaigāties.

Aleksis. Divi vien?

Kārlēns. Bij vēl trešais arī. Bet ko tu tāds sabozies. Tev laikam arī izgājušā nakts bijuse tāda pagrūta?

Aleksis (īgni). Ej nu, ej !

Kārlēns. Ujā, ujā! Beidzamo dienu vēl esam neprecēti brāļi, un šis tāds rūgts kā ziemas rutkis. Vai tad žēl nemaz nav? (Pieķeras viņam pie elkoņa.)

Aleksis. Ak, ej nu, ej! (Atsvabinās, prom pa vidu.)

Kārlēns (noskatās viņam pakaļ, parausta plecus un apņem deniņus ar roku). Ä, ä...

Rūdis ienāk pa vidu.

Otrais skats

Kārlēns. Rūdis.

Rūdis. Nu, ko Aleksis? Nesadeivelēja?

Kārlēns. Ko nu! Pašam izgājušo nakti izgājis nelabi. .. Vai, va, va... galva plīst pušu!

Rūdis. Es sacīju: nesajauc! Kam neklausījies!

Kārlēns. Tu jau arī tam alum vēl beigās šņabi uzlēji virsū.

Rūdis. Jā, es ar tādām lietām esmu apradis.

Kārlēns. Bet tāds nemierīgs tomēr esi. Kur tu tā skraidi?

Šorīt jau trešu lāgu? Un vienumēr tā bēgšus?

Rūdis. Es...es meklēju saimnieces...kaut kas skābs... (Dodas ātri uz ķēķa durvīm.)

Kārlēns. Kur jau nu atkal?

Rūdis. Man.. . (Ātri prom ar saviebtu ģīmi.)

Antonija ienāk.

Kārlēns. Rūdi, Rūdi, te jau viņa ir!

Trešais skats

Kārlēns. Antonija.

Antonija. Ko šis no manis grib?

Kārlēns. Viņš.. . mēs vakar tā drusku.. . un nu ir tā drusku.. . Gribētos kaut kā...

Antonija. Ahā, ahā! Saprotu, saprotu! Ej atnes no pagraba dozi mazo siļķīšu. Kāzniekiem diezgan vēl paliks.

Kārlēns. Paldies. (Grib iet.)

Antonija. Saki, Kārlēn, - vai tu uz tām kāzām arī drusku priecājies?

Kārlēns. Kā nu ne! Vareni!

Antonija. Tas labi! Tas labi! (Noglauda viņam matus.) Ja vēl kā vajaga, paprasi vien.

Kārlēns. Redzēs... (.Prom.)

Antonija (rokas izstiepdama). Ā, ā! Rītu, rītu!

Ābrams ienāk.

Ceturtais skats

Antonija. Ābrams. Tad Pindacīša.

Ābrams. Saimniec, man ir viene liele naste uz sirde.

Antonija. Uz sirds? Tu gribēji teikt: vezumā?

Ābrams. Ak nē, nespāsēt!

Antonija. Kā nu lai nejokojas par tik aplamu iedomu! Tu tak man atkal gribi stāstīt, ka Joske tevi gribējis - -

Ābrams. Ak nē, to dome par to uzspersane man Dūdars atnēme. Bet ko nu lai es sake tam Joskem?

Antonija. Nekā. Viņš tikpat neklausīsies. Viņš par tavu aplamību par daudz niknis.

Ābrams. Tā jau ir tā keze. Es nezinu, ko lai dare!

Antonija. Es gan zinu, kas būtu darāms. Vai atļausi man tavā vietā rīkoties?

Ābrams. Labprāt - ja tik mane būsane ar mana dēle iet atkal pa vecam.

Antonija. Kā pa vāciski saka: ņem?

Ābrams. Nimm.

Antonija. Nimm... Nimm... (Pieiet pie kreisajām durvīm.) Kārlēn!

Pindacīšas balss. "Nava te."

Antonija. Tad ienāc tu.

Pindacīša ienāk. Antonija viņai kaut ko pasaka.

Pindacīša. Tūliņ, tūliņ! (Prom.)

Antonija. Bet tu nedrīksti pretī runāt, Ābram.

Ābrams. Es nerunās, es nerunās.

Joske ienāk.

Piektais skats

Antonija. Ābrams. Joske. Zāra.

Joske. Kas ir?

Antonija. Ek, te Ābrams ar tevi grib runāt.

Joske (strupi). Lai vins man liek mierā! Es vinu atkal gaisā uzspers.

Antonija. Viņš jau nu vairs tam netic.

Joske. Kad netic, netic! (Grib aiziet.)

Zāra ienāk.

Antonija. Joske, pagaidi ! (Satver Zāru aiz rokas un pieved viņu Joskam klāt.) Nimm!

Joske. Ko?

Antonija. Nimm!

Joske. Ko tas nozīmē?

Antonija. Tas nozīmē: grāb cu!

Joske. Es nesaprotu, kas tas par spāsu!

Ābrams. Is kain Spass nit. Nimm ihr zu! Sollt ihr läbben gesund!

Joske. Tatte!

Zāra. Main Vater!

Abi bučo viņam rokas, viens labo, otrs kreiso.

Nr. 13

Ābrams. Joske. Zāra.

Mana (vine) sirde nav no koke,
Silte jūte vine loke,
Liecet (liksem) roke nu ieks roke -
Eset (būsem) laimige!
Nu ir beigte vise moke,

Aleksis uznāk.

Prom ir vise bēde, spoke,
Nu lai valde prieks un joke!
Liecet (liksem) roke nu ieks roke -
Eset (būsem) laimige!

Ābrams. Tas bij labe, saimniec!

Sestais skats

Antonija. Ābrams. Joske. Zāra. Aleksis.

Aleksis (pieiet pie Antonijas, paklusām). Es ar tevi divatā gribēju runāt!

Ābrams. Mēs tūlin ies. Kummt, Kinder, kummt! (Prom pa vidu.)

Joske. Zāra!

Zāra. Jozef!

Joske. Main!

Zāra. Dain!

Apkampjas un bučojas.

Joske. Nenemat par ļaunu saimniec, bet bez tā nevar iztikt.

Antonija. Es zinu, zinu. Manis dēļ vēlreiz!

Zāra. Paldies par jūsu mīla palīdzēšan.

Abi prom pa vidu.

Septītais skats

Antonija. Aleksis.

Antonija (jauki). Nu, kas ir?

Aleksis. Es... man...man.. . (Sagrābj galvu rokās utt nosēstas. Pauze.)

Antonija (satrūkusēs). Apžēlojies - kas tev? Runā!

Aleksis (arvien vēl acu neatsegdams). Ak, man ir kauns runāt, un klusu ciest tak vairs nedrīkstu!

Antonija (no nelabas jausmas sagrābta). Vai dieviņ! (Atšļūk krēslā.)

Aleksis. Vai dieviņ - to es arī saku. Bet labāk vai dieviņ tagad nekā vēlāk. Tad būs par vēlu. .. Es tev gribēju teikt, ka no tās lietas nekas nevar iznākt.

Antonija (čukstoši). No kuras lietas?

Aleksis. Tu jau gan zini - no...mūsu kāzām. ..

Antonija. Tātad tā gan?...

Aleksis. Tā gan... Vienumēr un vienumēr esmu apņēmies, ka tev to sacīšu, bet arvien no jauna tas tā palika, sak, varbūt tak vēl sirdi varēšu apmierināt. Bet nekā un nekā.

Antonija (gluži apjukuse). Nudie, to es nemaz nevaru... to nevaru... vai dieviņ, ko lai nu daru!

Aleksis. Man jau arī tā ir, ka nemaz nevaru izsacīt!

Antonija. Kam tu man tā agrāk nesacīji! Kam tu man tā agrāk nesacīji!

Aleksis. Es jau stāstu: es arvien gribēju, bet...bet tu biji tik mīļa un laba, un es pats tak visu biju iesācis.. . Vēl vakar, kad tu man prasīji. .. ak, es sevi varētu saplēst gabalos!

Antonija ļoga samisuse galvu.

Aleksis. Jā, nu tu zini visu, dari nu ar mani, ko gribi. Ja es būtu tāds cilvēks kā dažs labs, tad es tevi apprecētu un tītos tomēr ar to otru. ..

Antonija. Otru?. .. Elīnu?

Aleksis (klusām). Jā... Bet pievilt es tevis negribu. Lai tad labāk viss jūk un brūk!

Antonija (pavēsi). Ak tad Elīnas dēļ. .. ak tad viņa... vai zini, Aleks, es tevi tak turēju par drusku gudrāku.

Aleksis. Tu nu pate redzi, kas es par cilvēku. Es jau neesmu tāds, kā tu domā. Es priekš tevis nederu. Tu redzi, kas man par nelāgu dabu.

Antonija (vairāk it kā pie sevis). Ak tad Elīna, Elīna. .. Un tu visu labi esi pārdomājis?

Aleksis. Visu.. . Es pagājušo nakti esmu mocījies... to moku es savam niknākam ienaidniekam nevēlētu.

Antonija. Nu tad: - kas neiet, tas neiet. Izšķirsimies arī.

Vēl jau tas iespējams ir.

Aleksis. Kā lai es. .. Nezinu, ko lai saku! (Grib satvert Antonijas roku.)

Antonija (atvairīdamās). Nē, nē!

Aleksis. Lūdzama - -

Antonija. Ej, ej!... Ej!

Aleksis iziet. Antonija stāv kā sastinguse un sabrūk tad uz galda, raud un šņukst ilgu laiku. Dūdars ienāk.

Astotais skats

Antonija. Dūdars.

Dūdars stāv pie durvīm. Kad Antonija beidzot sāk aprimt, viņš viņai lēnām tuvojas un nostājas viņas priekšā.

Antonija (viņu pamanīdama un asaras norīdama, diezgan nelaipni). Ko jūs gribiet?

Dūdars (mīksti). Aleksis mani lūdza...

Antonija. Ko tad?

Dūdars. Lai es jūs mierinot, salabinot.. .

Antonija. Mierinot! Salabinot! Kur man kauns acis no pieres spiež laukā! Ko domā, viņš precēs Elīnu!

Dūdars. Tu tak viņu tādēļ nenicināsi?

Antonija. Es? Viņa? Es viņa. .. es viņus abus... es viņu abu vairs negribu redzēt!

Dūdars. Tev jau nu tā tiesa darīt, kā patīk. Bet es tevi gan lūgtu: nepārsteidzies. Apdomā labi, - vai Aleksis vien vainīgs?

Antonija. Vai es viņam kāros kaklā! Vai es viņam kāros kaklā!

Dūdars. Bet tu viņu turēji arvien vēl ciet, kad jau tas sen no tevis gribēja tikt vaļā.

Antonija. Vai tad es to skaidri zināju!

Dūdars. Manīt to varēji. Bet tava sirds tevi padarīja tīši aklu.

Antonija. Un nu esmu apsmieklā visu ļaužu priekšā! Nu visi uz mani rādīs ar pirkstiem.

Dūdars. Visi?

Antonija. Visi, visi - i tu pats!

Dūdars. Es arī? Kādēļ? Tu tagad zini, ka Aleksis tevis nemīlē, - vai tu tādēļ esi kļuvuse sliktāka?

Antonija. Nu labāka tak arī ne!

Dūdars. Kas zin - priekš daža varbūt tomēr... vismazāk vērtīgāka.

Antonija (skatās stīvi Dūdarā). Vai zini, Dūdar, tu tak i tagad vēl negribētu...?

Dūdars. Ko tad?

Antonija. Vai tu mani vēl i tagad, tādu izbrāķētu mantu...?

Dūdars. Es tevis nekad neesmu nicinājis.

Antonija. Tātad tu mani par tiesu i tagad vēl precētu?

Dūdars. Ja būtu iespējams - par ko ne! Es pazīstu tevi. Es pazīstu tavu sirdi. Tu esi tā pate, kas tu agrāk biji.

Antonija. Nu tad (pauze. Ne bez kautrēšanās.) - Še mana roka! Es jau šaī acumirklī nevaru teikt: es tevi mīlēšu, bet - -

Dūdars. Es neprasu nekāda solījuma! Es zinu, kāda tu esi, kāda tu būsi! (Spiež viņas roku un skatās viņai acīs.) Es esmu kā sapnī. ..

Antonija. Un es.. . es nu vairs nezinu, vai lai vēl raudu vai lai smejos...

Dūdars. Tev jāsmejas, tev jāsmejas. Ja tu pate smejies par savu alošanos, tad citiem tur vairs maz atliks ko smieties!

Antonija. Tiesa gan! (Domā.) Tie bij labi vārdi, Dūdar. (Iet pie durvīm pa kreisai.) Kārlēn!

Kārlēns. Jā. (Ienāk.)

Devītais skats

Antonija. Dūdars. Kārlēns.

Antonija. Ej sasauc, Kārlēn, visu māju šurp!

Kārlēns. Tur atnākuši daži no vakar vakara līgotājiem. Vai tos arī saukt?

Antonija. Visus, visus!

Kārlēns. Tūliņ! (Prom.)

Antonija. Izstāstīšu viņiem tad arī smiedamās to savu... to izjukšanu... Bet vienu lietu gan: pēc kāzām Elīnai ar Aleksi Silmači jāatstāj.

Dūdars. Nu to vēl pārdomāsim.

Antonija. Tur maz ko pārdomāt.

Dūdars. Nu, kā tev tiksies.

Kārlēns atkal ienāk.

Kārlēns. Tūliņ būs klāt. (Nedroši.) Saimniec, mēs jau vairs nebūšot radi. Vai tas tiesa?

Antonija. Tiesa gan.

Kārlēns. Skāde, skāde. ..

Antonija. Nu, labi draugi jau uz priekšu tādēļ varam palikt. Izaugsi liels - būsi mūsu pirmais. Ek, Dūdars pie zemes darba nav pieradis.

Kārlēns. Ak Dūdars?!

Desmitais skats

Antonija. Dūdars. Kārlēns.(Pa vidu un pa kreisajām durvīm sāk ienākt.) Rūdis. Pindaks. Pindacīša. Ieviņa. Pičuks. Auce. Bebene. Ābrams. Joske. Zāra. Aleksis un Elīna. Kādi no vakarēiiem līgotājiem.

Antonija. Tā, nu visi būtu kopā. Es jūs liku sasaukt, tādēļ ka man jums kas jauns jāpastāsta.. . Man kāzu ar Aleksi nebūs !

Pindacīša. un Bebene. Nebūs?

Vispārēja sakustēšanās un sačukstēšanās.

Antonija. . Jā, redziet...man...es...>man...

Dūdars (ar humoru). Ar īsiem vārdiem sakot, te notikuse maza alošanās. Ek, Aleksis vīlies, saimnieci turēdams par savu izredzētu, un saimniece atkal maldījusēs, domādama, ka Aleksis viņai patīkot. Rītu viņi gribēja dzert kāzas. Bet pēc taisnības un visiem likuma punktiem jāsaprecējas Alekšam ar Elīnu un saimniecei ar mani... Jā, jā... Tādu galu šī lieta tad nu arī ņems. Kas rītdienai iegādāts un nebūs uzglabājams, to aptērēsim, precības dzerdami. To citu atstāsim kāzām.

Rūdis. Tātad Silmačos tomēr būs kāzas! Un vēl manam meisteram! Nez vai uz to man nebij jāsauc urā?

Pičuks. Divi brūtes pāri! Laimīgas skroderdienas!

Ābrams. Lūdzu: - trīs brūtes pāre. Mans Joske are dabūs madam!

Pičuks. Tad jau tās skroderdienas bijušas ļoti laimīgas!

Dūdars. Jā, ļoti laimīgas!

Nr. 14

Visi (dzied).

Skroderu dienas,
Raibraibās dienas
Silmačos beidzas
Un kāzas nu būs!
Tinktankšķēs zvani,
Zviegs kumeliņi,
Sasitīs papēžus
Puiši griezdamies!
Trīs garas dienas,
Trīs naktis dzersim
Silmačos kāzas,
Urā, urā, urā!

(Priekškars krīt.)

(Nobeigums)


You are not allowed to post comments.